ZIŅAS

Raivis Vidzis. Intervija

SPIEDIENS 9.sezona jau pusē, tāpēc nolēmām aprunāties ar šā gada jaunpienācēju aktieru rindās Raivi Vidzi, lai noskaidrotu, kā viņš jūtas, kāpjot uz skatuves, un kas viņam ir improvizācija. Raivi uz skatuves redzēsim jau 8.februārī.


Pastāsti savu improvizācijas stāstu – 8.sezonā kāpi uz SPIEDIENS skatuves kā viesis, sezonu vēlāk jau esi viens no aktieriem. Kā līdz šim nonāci?

Pirmo reizi uz improvizācijas skatuves kāpu Hamletā. Varētu būt pirms trīs vai četriem gadiem. Sākumā nācu kā skatītājs, bet visu laiku arī gribēju kāpt uz skatuves. Parasti ir tā – grib vairāk nekā var. Es biju izdomājis, ka improvizēšu bez trenēšanās un iemaņām. Protams, uzkāpu uz skatuves un apsvilinājos, bet spītība manī ir lielāka.  Pēc šī notikuma sāku staigāt uz Rolanda Zagorska meistarklasēm. Mocījos, bet Rolands ielika pirmos pamatus. Tāpat kā es, manuprāt, SPIEDIENS ir izaudzis no Hamleta, tikai es komandai pievienojos 10 – 15 gadus vēlāk.

SPIEDIENA 9.sezona jau ir pusē un vairākas reizes esi kāpis uz skatuves. Kādas ir sajūtas un kā veicas ar iejušanos mirklī?

Tagad ir labāk. Sākumā bija uztraukums, kā jau jebkurā improvizācijas uzstāšanās laikā. Līdz ar to tiek pieļautas arī vairāk kļūdas. Vispirms jātiek pašam ar sevi galā. Tāpēc jāturpina trenēties - katru nedēļu eju uz mēģinājumiem, analizēju sevi, tādējādi virzoties uz priekšu.

Hamletā bija brīvā skatuve. Nāci un darīji. Sanāca – forši, nesanāca – neko darīt. Šobrīd ir sajūta, ka latiņa pacelta augstāk un uz mani skatās savādāk. Ir lielāka atbildības sajūta. Protams, vajadzīgs laiks, lai atrastu savu nišu, bet ir superīgs un pretimnākošs kolektīvs, tāpēc vieglāk gan iejusties, gan atrast savu ritmu.

Kā tu attīsti savas improvizatora spējas?

Pirmkārt jau treniņi, mēģinājumi kopā. Es braucu arī uz Carnikavu un mēģinu kopā ar PLIT. Tajā pašā laikā turpinu lasīt grāmatas un literatūru, lai attīstītu fantāziju un runas manieri.

Tas, ko esmu apzināti attīstījis – es vairs nelamājos! Pamanīju, ka pirmajā izrādē, līdz ar uztraukumu, saīsinājās teikumi un paradījās tukšumi, kurus sarunvalodā aizstājam ar krievu lamuvārdiem, kas it kā veido garākus un paplašinātus teikumus. Taču tad, kad izņem šos vārdus, teksts un doma it kā paliek tā pati, bet uz skatuves pie tā vēl papildu piedomā un rodas tā sauktais bloks. Sāc runāt nepaplašinātiem teikumiem un izklausīties pēc muļķīša. Nelamāšanās nav tikai teātra dēļ, bet tas bija labs dzinulis, sākt piedomāt pie tā, kā veidoju teikumus un kādus vārdus izmantoju. Rodas citi, labāki vārdi ar ko aizpildīt tukšumus un paplašināt teikumus.

Reizēm var iemest kādu vārdu sulīgumam, bet dzīt sevi uz skatuves stūrī parazītvārdu dēļ gan nevajag. Tā ir cīņa pašam ar sevi. Ja sevī noslēdzies, tad virzība nenotiek un tas ir viss. Improvizācijā nav laika sēdēt, domāt un piecas minūtes analizēt. Pēc tam, jā, bet tajā brīdī ātri jāpieņem tobrīd šķietami labākais lēmums.

Kā tu domā, kas labs notiks uz tavas improvizācijas skatuves 2018.gadā?

Manuprāt galvenais ir virzība uz priekšu, ko mēs arī darām. Vairāk kāpt uz skatuves, piedalītos jaunos projektos. Citējot Raini – pastāvēs, kas mainīsies.

Kas tev ir improvizācija un kāpēc to mīli?

Ja es nebūtu izvēlējies sportista karjeru, laikam mēģinātu kļūt par aktieri. Es dzīvoju tādā laikā un vietā, kur bija jāmāk pastāvēt par sevi. Dzīvojot starp vilkiem, tu kļūsti par vilku. Bet doma par aktiermākslu vienmēr bija iekšā. Mans vectēvs bija Kultūras nama direktors, savā laikā vecāmāte spēlēja teātrī. Protams, arī bērnības rotaļas un leļļu teātris. Improvizācija dod adrenalīnu. Pēc karjeras aktīvajā sportā tāda vieda adrenalīns vairs nav un negribās, pabeigtas misijas sajūta un šobrīd esmu atsācis mācības Sporta akadēmijā. Savukārt improvizācija ļauj atkal augt un garīgi attīstīties. Iznes uz priekšu un pieprasa būt labākam. Sākumā spēlē vienkāršāk, ar laiku pievienojot jaunus elementus. Satieku jaunus cilvēkus. Taču man galvenais ir attīstība. 

MŪS ATBALSTA

Atbalstītāji: